Šausmīgi žēl, bet es nokavēju savu vilcienu uz Bukaresti. Nezinu, kā tā sanāca, atnācu uz peronu laicīgi un pajautāju dzelzceļa darbiniecei, vai tas ir īstais vilciens. Numurs nebija īstais, un viņa teica, ka tas nav īstais, bet, kad vajadzīgais tā arī neatbrauca, es aizgāju uz kasi, un mani atfutbolēja.
Tagad es četras stundas vilkšos pa svētdienas sastrēgumiem, un pat nevaru palikt šeit, Brašovā, jo viesnīcu jau esmu norezervējis.
Neatliek nekas cits kā, saliekušamies deviņos līkumos šaurajā krēslā, turpināt sēriju par Skotiju.
Iepriekšējā ierakstā solīju pastāstīt, kāpēc Fortas dzelzceļa tilts ir tik ažūrs.
Lieta tāda, ka tiltu sākotnēji projektēja pēc inženiera Tomasa Buča projekta. Tomēr sanāca tā, ka tieši pirms projekta realizācijas cits šī inženiera tilts sabruka spēcīgas vētras dēļ. Tieši tajā brīdī pa tiltu brauca vilciens, un gāja bojā 75 cilvēki. Šī notikuma iebiedētas, varas iestādes atteicās no piekaramā tilta projekta un pārgāja uz citu inženieru radītu konsoles tipa tiltu. Ar zināmu čīkstoņu finansējuma aizkavēšanās dēļ tilts tomēr tika uzbūvēts, turklāt ar ļoti stipri paaugstinātām slodzes pielaidēm. No šejienes arī visādu ribu daudzums, kas redzams foto. Tilts ir izgatavots no tērauda, kuru tajā laikā tieši iemācījās ražot kvalitatīvāk. Ārā ritēja 1885. gads. Tagad tilts ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā. Kad to tikai uzslēja, tas līdzīgi kā Eifeļa tornis bija spilgts apsmieklu un kritikas objekts sava izskata dēļ. Vai nu cilvēki pie visa pierod, vai nu skaistuma standarti mainās, vai arī tagad būvē vēl neglītāk, ej nu sazin. Man tilts patīk, un diez vai tagad daudzi cilvēki teiks, ka tajā ir kaut kas nepatīkams.
Kas attiecas uz jauno tiltu, ko pabeidza tikai 2014. gadā, tad tas arī savā ziņā ir unikāls. Būvniecības budžets bija apmēram divi miljardi mārciņu, bet iztērēja trīs reizes mazāk. Nezinu, vai būvniecības vēsturē vispār ir šādi gadījumi. Cik man zināms no iesaistīto stāstiem, tur parasti visu izzog, bīda otkatus un aizkavē vēl trakāk nekā IT sfērā.
Nākamā pietura, kur es iegāju aptiekā — miestiņš Dunkeld.
Interesanta sajūta, kad apkārt viss ir valodā, kuru tu labi saproti. Es ļoti sen neesmu bijis Krievijā, un pavisam to esmu aizmirsis. Latvijā arī ir tīri neko, bet ņemot vērā, ka tā ir dzimtā valsts, tas tomēr nav tas. Bet te it kā ārzemes, taču uzraksti visi saprotami. Izkārtnes, sludinājumi un čeki, bukleti un garāmgājēju sarunas arī. Pielieciet klāt vēl obligāto britu pieklājību, un atmosfēra man personīgi kļūst ļoti komfortabla. Šķiet, ka ir ļoti droši, neviens tevi nepiečakarēs un neapšmauks, un neapzags. Tas, protams, gluži tā nav. Tomēr Rumānijā — krass kontrasts, un jātur ausis spicē.
Cits interesants Skotijas aspekts — augājs. Es nez kāpēc biju iedomājies, ka šeit ir akmeņaināk, auksts taču. Pavisam nebiju iedomājies par to, ka siltās Golfa straumes dēļ šeit ziemā reti ir zem nulles. Augiem tas ir ļoti svarīgi, jo pavasarī nav jātērē tik daudz spēka. Rezultātā Skotijā ir neticami biezs koku un krūmu paklājs. Kā džungļi, tikai no vidējās joslas augiem. Izskatās ļoti patīkami un sulīgi, tā vien gribas pakošļāt. Kopā ar kalniem un vasaras dzestrumu šāda vide man personīgi būtu brīnišķīga dzīvošanai, ja vien nebūtu mūžīgo lietu. Man neticami paveicās, un es tos gandrīz nemaz nepiedzīvoju, taču pilnībā ticu, ka parasti te ir Bībeles cienīgi plūdi un neprognozējamas lietusgāzes mijas ar sauli.
Nākamā pietura bija pilsēta Pitlochry, ar diezgan gleznainu dambi un elektrostaciju. Tur mēs bijām, laikam, pusotru stundu, lai būtu laiks pastaigāt. Neskatoties uz traumu, es aizspēros pa garo maršrutu ar diviem gājēju tiltiem un kāpnēm, kas man pagaidām ir pārvērtušās par īstu pārbaudījumu. Mans raksturs un temperaments neļauj mierīgi dzīvot, bet mūždien prasa vairāk un tālāk. Es paspēju noklibot visu loku. Atgriezos pa taciņu parkā, par brīnumu tukšu, lai gan tālāk, centrā, viss bija tūristu pilns. Nejauši ieraudzīju Co-Op jeb kooperatīvu. Ilgi mēģināju saprast, vai tas ir vietējais, vai tāds tīkls. Vai kooperatīvu tīkls?
Cenas Co-Op ir nehumānas, toties ekoloģiski un ētiski!
Iepirku veģetārieša, kuram slinkums domāt un nav laika, tradicionālo paiku: maizi ar sieru. Lielbritānijā ražo daudz sieru, bet pats klasiskākais, laikam, ir čedars. Vairs neatceros, vai nopirku to, bet tas bija izturēts ilgāk par gadu un ar pazeminātu tauku saturu. Pie mums siers "kačokiem" ar pazeminātu tauku saturu pēc garšas atgādina zābaka zoli ar vieglu siera aromātu. Šeit savukārt tas bija dievišķīgi krēmīgs, izturēts siers ar spēcīgu aromātu un garšu.
Bagātajās valstīs ir vieta greznībai un dīvainībām, to neatņemsi. Piemēram, Skotijā ir milzīga proteīna batoniņu izvēle. Man tie ir aktuāli kā kačokam-fleksitārietim, lai, tievējot, nezaudētu muskuļus. Interesanti, ka Rumānijā nopirkt proteīna batoniņu ārpus milzīgiem lielveikaliem vispār nav iespējams. Pat tajos izvēle ir niecīga, bet kvalitāte - pretīga.
